Tā diena izvērtās skaista.
Edgars, kā jau katru rītu, sēdēja virtuvē ar savu melnās kafijas krūzi un skatījās rīta ziņas. Viss ritēja ierasti, līdz telefons uz galda novibrēja. Iepazīšanās portālā bija pienākusi ziņa no Renātes.
Viņi sarakstījās jau labu laiku. Sākumā tās bija nevainīgas sarunas, bet ar laiku abi bija iepazinuši viens otra domas, sapņus un arī apslēptākās vēlmes. Starp viņiem bija izveidojusies īpaša saikne – tāda, kas liek gaidīt katru nākamo ziņu. Tomēr šorīt kaut kas bija citādi.
Renāte bija noskumusi. Viņa atklāja, ka mājās vairs nejūtas laimīga. Attiecībās sen bija pazudusi tuvība, kaisle un sajūta, ka viņu patiesi sadzird. Doma par šķiršanos bija ienākusi prātā ne reizi vien, taču gadi kopā, bērni un bailes no nezināmā lika apstāties. Dzīve mēdz būt sarežģīta, un katram pašam jāatrod sava atbilde.
Edgars kādu brīdi klusēja. Tad viņš uzrakstīja vienu teikumu, no kura pats mazliet sabijās.
— Braucam pie jūras. Satiekamies. Atbilde pienāca gandrīz uzreiz.
— Braucam.
Pēc stundas Edgars jau stāvēja stāvlaukumā pie jūras un vēroja, kā blakus lēni ieripo maza Volkswagen Vabolīte. Durvis atvērās, un no tās izkāpa Renāte. Viegli sprogaini mati, silts smaids un acis, kurās vienlaikus bija gan nogurums, gan prieks.
Edgars piegāja klāt un cieši viņu apskāva. Apskāviens bija ilgs un patiess, it kā viņi būtu pazīstami jau daudz ilgāk nekā patiesībā.
Abi devās pastaigā gar jūras krastu.
Bija silta rudens diena. Pēc nesenā lietus gaiss smaržoja svaigi, vējš pūta no jūras puses, dzenot viļņus krastā. Apkārt valdīja patīkams miers, un šķita, ka visa pasaule uz brīdi ir apstājusies.
Viņi runāja par visu. Par darbu, bērniem, ikdienu, sapņiem un vilšanos. Renāte runāja daudz, un Edgars vairāk klausījās. Viņš juta, cik ļoti viņai bija nepieciešams cilvēks, kuram var uzticēties un kurš vienkārši uzklausa.
Pamazām viņas smaids kļuva arvien patiesāks.
Pēc laba gabala abi apstājās. Neviens nebija skatījies pulkstenī vai domājis, cik tālu ir aizgājuši. Apkārt nebija neviena – tikai viņi, jūra un vējš.
Renāte paskatījās Edgaram acīs.
Viņš pasmaidīja un spēra soli tuvāk.
Arī viņa neatsacījās.
Starp viņiem palika tikai daži centimetri.
Skatieni satikās, un jau nākamajā mirklī viņu lūpas sastapās skūpstā. Tas nebija nejaušs vai sasteigts. Tas bija skūpsts, kurā sakrājās mēnešiem ilgas sarunas, ilgas un ziņās nepateiktie vārdi.
Sākumā maigs, tad arvien drošāks.
Edgars apskāva Renāti, sajūtot viņas auguma siltumu. Viņa pievilkās vēl tuvāk, un uz mirkli šķita, ka visa pārējā pasaule ir pazudusi. Bija tikai viņi divi, jūras šalkas un rudens vējš.
Kad skūpsts beidzās, abi klusējot pasmaidīja.
— Es sen nebiju jutusies tik dzīva, — Renāte klusi noteica.
Edgars tikai pasmaidīja un paņēma viņas roku savējā.
Atpakaļceļš līdz automašīnām pagāja nesteidzīgi. Viņi ik pa brīdim apstājās, paskatījās viens otram acīs vai nozaga vēl vienu skūpstu. Likās, ka neviens no viņiem nevēlas, lai šī diena beidzas.
Pie automašīnām viņi vēl ilgi stāvēja apskāvušies.
Katrs skūpsts šķita pēdējais, tomēr pēc tā sekoja vēl viens.
Beidzot Edgars iesmējās.
— Ja tūlīt nebrauksim, mēs te paliksim līdz rītam.
Renāte iesmējās līdzi.
— Tad laikam būs jāatrod vēl kāda diena, kad satikties.
Viņi vēl brīdi skatījās viens otram acīs, it kā cenšoties iegaumēt katru smaidu, katru skatienu un katru sajūtu.
Tad abi iekāpa savās automašīnās un devās katrs uz savu pusi.
Abi zināja, ka šī nebija tikai nejauša tikšanās.
Tas bija sākums stāstam, kuru neviens no viņiem vēl nespēja paredzēt. Un doma par nākamo tikšanos jau bija kļuvusi par abu skaistāko noslēpumu.
Komentāri