Izlaiduma balle.

Kad atgriezos mājās, pagalms vēl bija gaismas pilns, tā mierīgā, vēlā pēcpusdienas gaisma, kas klusā rajonā vienmēr ievelkas ilgāk nekā pilsētā. Virtuvē sieva stāvēja pie letes, dzirdot mani ienākam, viņa paskatījās pāri plecam.
— Tu jau mājās? — viņa mierīgi pajautāja.
— Jā, sanāca ātrāk, — atbildēju, novelkot jaku un pakarot to vietā.
Viņa pamāja, it kā tas būtu tieši tas, ko viņa bija gaidījusi un tikai pēc brīža, kad es jau biju nomazgājis rokas un apsēdies pie galda, viņa it kā starp citu piebilda:
— Jānis bija ienācis.
Es uzreiz sapratu, par kuru Jāni ir runa — kaimiņu dēls, kuru pazinām jau sen, kopš laikiem, kad viņš vēl vizinājās ar velosipēdu, skaļi klaigājot. Es neitrāli pamāju.
— Kaut ko vajadzēja?
— Nē, — viņa pasmaidīja, — vienkārši parunājām. Viņam drīz izlaiduma balle, atnāca palielīties.
— Ā, — tikai noteicu.
Viņa turpināja darīt savu, kustoties pa virtuvi viegli un nepiespiesti un es sapratu, ka man negribas neko vēl pajautāt, jo tas viss šķita nebūtiski, it kā šī saruna jau būtu noslēgusies pati par sevi.
— Vēlies pavakariņot? — viņa jautāja pēc brīža.
— Jā, — atbildēju, skatoties, kā sieva noslauka rokas dvielī.
— Viņš jau liels izaudzis, — sieva piebilda, it kā turpinot iepriekšējo domu, — grūti noticēt, ka vēl pavisam nesen bija mazs puika.
— Laiks iet, — es noteicu.
Mēs apsēdāmies pie galda, viss bija, kā vienmēr, bet es sajutu, ka Sintijā ir kāda spriedze, nemiers, ļoti nedaudz, gandrīz nemanāmi un kad viņa pacēla skatienu uz mani, it kā gaidīdama vēl kādu jautājumu, es tikai pasmaidīju un neko neteicu.

***

Nākamajā vakarā pagalmā bija tas pats klusums, pie kura bijām pieraduši gadu gaitā. Es sēdēju uz terases ar krūzi rokās, kamēr Sintija, it kā bez īpaša mērķa, lēnām apgāja puķu dobi, pārbaudot, lai gan viss tur bija kārtībā.
— Jānis teica, ka varētu ienākt, — viņa mierīgi ierunājās.
— Kaut ko vēlas? — es pajautāju.
— Viņam ir nepieciešami kaut kādi instrumenti, — viņa paraustīja plecus. — Teica, ka pats atnāks.
Man nebija iebildumu un es tikai pamāju, palikdams sēžam, jo vakars bija tieši tāds, kurā neko negribējās mainīt vai paātrināt.
Pēc brīža vārtiņi atvērās un Jānis ienāca pagalmā, sasveicinoties vienkārši, bez steigas, ar to pašu atturīgo pārliecību, kāda rodas jaunam vīrietim, kurš vēl īsti nezina, ko ar sevi darīt, bet jau jūt, ka viņam ir vairāk brīvības nekā agrāk.
— Sveiki, — viņš teica.
— Sveiks, — Sintija atbildēja. — Nāc, saki, kas par lietu.
Viņš skaidroja par mašīnu, par sīkumu, kas nebija steidzams un es uzreiz sapratu, ka pats iemesls nav galvenais, ka tas ir tikai veids, kā būt šeit, mūsu pagalmā, kur saruna var turpināties bez konkrēta mērķa.
— Tēvs visu atrisinās, bet teica, ka rīt, — Jānis piebilda, it kā attaisnojoties.
— Tad jau labi, — Sintija silti noteica.
Viņi stāvēja viens otram pretī, ne pārāk tuvu, bet pietiekami, lai saruna būtu personiska un es paliku savā vietā, nepieceļoties, neiejaucoties, klausoties, kā viņu balsis piepilda dārzu, kamēr manī nostiprinājās sajūta, ka mana iejaukšanās šeit nav nepieciešama.
— Tu jau drīz beidz skolu, vai ne? — Sintija pajautāja.
— Jā, vēl mēnesis, — viņš atbildēja. — Kaut kā dīvaini. Viss it kā vēl priekšā, bet pašlaik nekas īsti nav skaidrs.
— Tas ir normāli, — viņa teica. — Tā parasti ir.
Viņš pasmaidīja un uz brīdi paskatījās uz Sintiju ilgāk, nekā vajadzētu tikai pieklājības dēļ, bet šis skatiens nebija uzmācīgs, drīzāk meklējošs, it kā viņš skatītos, vai viņam ir atļauts palikt šajā mirklī un vietā nedaudz ilgāk.
— Tev gan viss izskatās sakārtots, — viņš piebilda, norādot uz pagalmu.
— Tā tikai izskatās, — Sintija pasmaidīja.
Pēc mazliet neveikla brīža es redzēju kā Jānis nemanāmi pamāj Sintijai un dodas prom. Vārtiņi aiz viņa klusi aizvērās un dārzs atkal kļuva tukšāks. Sieva uz brīdi palika stāvam, tad atnāca pie manis un apsēdās uz terases malas.
— Viņš ir kļuvis citāds, — viņa teica.
— Jā, — es atbildēju. — Pieaugušāks.
Viņa paskatījās uz mani, it kā gaidīdama kaut ko vairāk, bet es neko nepiebildu, ļaujot šai sarunai palikt nepabeigtai.

***

Jānis sāka nākt biežāk, ne vienmēr ar skaidru iemeslu, reizēm vienkārši iegriezās, lai pajautātu, vai viss kārtībā, vai nevajag palīdzēt un šie jautājumi bija pietiekami ikdienišķi, lai tos neapšaubītu, bet pietiekami regulāri, lai kļūtu pamanāmi.
Es pamanīju, kā viņš ir mainījies, ne tik daudz ārēji, cik kustībās un balsī, tajā, kā viņš stāv, kad runā ar Sintiju, kā vairs neizvairās no acu kontakta, bet notur to mierīgi, bez bravūras, ar klusu pārliecību, kas nerodas no pieredzes, bet no ķermeņa, kas pēkšņi apzinās savu spēku.
Mājās starp mums ar sievu jau kādu laiku valdīja rutīna, ne strīdi, ne attālināšanās, vienkārši dienas, kas sekoja cita citai, vakari, kas beidzās ar televizoru, nevis sarunām un naktis, kurās mēs gulējām blakus, bet reti viens otram pieglaudušies klāt, it kā ķermeņi būtu pieņēmuši jaunu, mierīgu vienošanos, par kuru neviens nebija skaļi runājis.
Un tieši tāpēc es pamanīju, cik maiga Sintija kļūst Jāņa klātbūtnē, kā viņas kustības kļūst lēnākas, kā viņa klausās uzmanīgāk, kā uzdod jautājumus, kas nav nepieciešami, bet ļauj sarunai turpināties.

***

Kad atgriezos mājās no biroja, pagalmā jau bija vakara miers un tas, ka Sintijas un viņas mašīnas nebija, uzreiz iekrita acīs, jo parasti viņa šajā laikā jau bija mājās un darbojās, radot klātbūtni, kura šoreiz nebija jūtama.
Vēlāk uz ielas atskanēja automašīnas motora skaņa un es, stāvot pie loga, redzēju, kā pie mūsu mājas apstājas Jāņa auto, kā viņš izkāpj pirmais, iztaisnojoties savā ierastajā, pārliecinošajā manierē un tad atver pasažiera durvis Sintijai, manai sievai.
Viņa izkāpa lēni, bez steigas un es pamanīju, ka viņa nebija ģērbusies savā ierastajā treniņu stilā vai mājas drēbēs, bet apģērbā, kas acīmredzot apzināti izvēlēts.
Uz viņas bija pieguļošs, tumšs tops ar dziļu kakla izgriezumu, ne pārspīlētu, bet pietiekami atvērtu, lai akcentētu krūtis, pie kurām vīriešu skatieni mēdza aizķerties pat tad, kad viņa to negribēja un viegla jaka, tā bija tikai pavirši uzmesta pāri pleciem, vairāk kā aksesuārs nekā nepieciešamība. Šauri džinsi, kas izcēla gurnu līniju un kājas, pie kurām viņa bija strādājusi gadiem, apavi nebija sportiski, bet sievišķīgāki, ar nelielu papēdi, kas lika viņai kustēties sievišķīgāk.
Blakus Jānim, kurš bija garāks, plats plecos, ar to jauneklīgo fizisko pārliecību, kas vēl nav nolietota, viņa izskatījās nevis vecāka, bet tieši otrādi — jaunāka, savāktāka, it kā šis kontrasts viņu tikai izceltu.
Viņi nāca pa celiņu, sarunājoties, Sintija viegli smējās un šie smiekli man skanēja sveši tieši tāpēc, ka bija patiesi.
— Sveiks, — viņa teica, mani pamanījusi.
— Sveiki, — Jānis piebilda. — Atvedu Sintiju, viņai šodien sanāca palikt bez mašīnas.
— Skaidrs, — es atbildēju, cenšoties noturēt skatienu augstāk, lai gan mana uzmanība jau bija fiksējusi detaļas, kuras parasti man nebija iemesla pamanīt.
— Paldies, — Sintija teica Jānim, apstājoties pie viņa uz mirkli, tik tuvu, ka tas bija pamanāms, bet pietiekami dabiski, lai to nevarētu nosaukt par kaut ko vairāk un tad pagriezās un iegāja mājā.
— Kur tu biji? — es pajautāju.
— Mašīnu bija jānodod servisā, — viņa atbildēja mierīgi, atverot somu. — Nepieciešama apkope.
— Un… — es uz brīdi apstājos, — Jānis?
Viņa paskatījās uz mani, ātri, novērtējoši.
— Viņš piedāvāja atvest. Man tas bija ērti, — viņa teica. — Nekas īpašs.
— Tu izskaties citādi, — es tomēr pateicu.
Viņa pasmaidīja, viegli pieskaroties savam topam, it kā tikai tagad to pamanītu.
— Vienkārši izdomāju paeksperimentēt, apnicis viens un tas pats, — viņa paraustīja plecus.
Saruna aizslīdēja citur, uz vakariņām, uz rītdienu un katru reizi, kad es mēģināju atgriezties pie šī “paeksperimentēt”, viņa to nemanāmi novirzīja un tieši šajā novirzīšanā bija tas, kas manī pamodināja ne tikai aizdomas, bet arī spriedzi, jo viņa redzēja manu skatienu, juta, kur tas kavējas un nereaģēja ar aizsardzību vai noliegumu.
— Tu šovakar esi savāds, — viņa teica, pienākot tuvāk.
— Vienkārši skatos, — es atbildēju.
Viņa uzlūkoja mani nedaudz ilgāk, it kā pārliecinātos, ka es tiešām skatos, nevis pārmetu un es jutu, ka viņa to redz — manas aizdomas, manu augošo uzbudinājumu un ne tikai to redz, bet pieņem kā daļu no šī vakara.

***

Pēdējā laikā Sintijas kustības mainījās brīžos, kad viņa gatavojās iziet, pat ja iemesls tika pateikts tā starp citu, bez uzsvara, it kā tas nebūtu nekas ievērības cienīgs.
Tajā vakarā es atgriezos no darba agrāk un viņa bija augšstāvā mūsu guļamistabā. Durvis bija pusvirus un spoguļa priekšā viņa lēni pucējās, es uz brīdi apstājos, jo apģērbs, kuru viņa bija izvēlējusies, atkal bija ļoti pieguļošs, tāds, kas uzsvēra viņas augumu, atgādinot, ka viņas ķermenis nav nejaušība, bet darbs, disciplīna un fitness.
— Tu kaut kur brauksi? — es pajautāju ieejot.
— Jā, — viņa atbildēja, nepagriežoties. — Uz brīdi.
— Ar savu mašīnu?
— Nē. Jānis piedāvāja pavizināt.
Viņa to pateica vienkārši, it kā tas būtu pašsaprotami un es pamanīju, ka man nav iebildumu, tikai klusa, augoša uzmanība, kas pieķērās detaļām — tam, kā viņa uzvelk jaku, kā pārbauda sevi spogulī, nesteidzoties un uzmanīgi.
— Ilgi būsi? — es pajautāju.
— Nezinu, — viņa pasmaidīja. — Redzēs.

***

Kad vēlāk viņi atbrauca, es paskatījos pa logu, aina atkārtojās jau pazīstamā ritmā: Jānis atver durvis Sintijai un viņa izkāpj no mašīnas, atvadās un nāk uz māju, viņas smaids, tāds neikdienišķs, kas rodas pēc pievērstas uzmanības.
— Sveiks, — viņa teica, ienākot.
— Sveika, — es atbildēju.
Virtuvē viņa nolika somu, novilka jaku.
— Kur bijāt? — es neuzstājīgi pajautāju.
— Pabraukājāmies, — viņa atbildēja. — Parunājām.
— Par ko?
Viņa mirkli uzmanīgi paskatījās uz mani.
— Vai tev tas ir svarīgi? — viņa pajautāja.
Es neatbildēju uzreiz, jo pats vēl nebiju līdz galam sapratis, vai man svarīgi ir fakti vai sajūta un šī pauze bija pietiekami gara, lai viņa to pamanītu.
— Tu esi kļuvis ļoti savāds, — viņa klusi teica.
— Varbūt, — es atbildēju. — Tu arī esi citāda.
Viņa pasmaidīja, pienāca tuvāk, pietiekami, lai es sajustu viņas klātbūtni, bet nepieskārās.
— Un tas tev traucē? — viņa pajautāja.
Es paskatījos uz viņu ilgāk nekā vajadzētu, apzinoties, ka viņa redz ne tikai manu skatienu, bet arī to, kas aiz tā slēpjas.
— Nē, — es atbildēju godīgi.
Viņa pamāja, it kā tas būtu tieši tas, ko viņa gribēja dzirdēt un pagriezās, lai noliktu somu citā vietā, ļaujot sarunai izplēnēt bez secinājuma, bet sajūta palika, skaidra un fiziska — viņa zina, ka es gribu redzēt vairāk, un es zinu, ka viņa to saprot.

***

Bija jau pāri pusnaktij, kad es pamodos no skaņas piebraucamajā ceļā, no riepām uz grants, kas skan citādi nekā dienā, klusāk, gandrīz piesardzīgi un vēl pirms paskatījos pa logu, es zināju, ka tā ir Sintija, lai gan viņa nebija teikusi, ka būs tik ilgi.
No guļamistabas es redzēju Jāņa auto, redzēju, kā viņš izkāpj, kā Sintija vēl brīdi paliek sēžam, tad izkāpj pati, kustoties nedaudz smagnējāk, mazliet lēnāk, nekā parasti un lai arī viņi nerunāja skaļi, viņu tuvums bija redzams pat no attāluma, tāds, kas nerodas nejauši.
Kad viņa ienāca mājā, viņa novilka kurpes gaitenī.
— Tu vēl esi augšā? — viņa pajautāja, pamanījusi gaismu.
— Pamodos, — es atbildēju.
Viņa pienāca man tuvāk un es uzreiz sajutu alkohola smaržu, ne stipru, bet nepārprotamu, tādu, kas paliek pēc vakara, nevis pēc glāzes.
— Viss kārtībā, — viņa teica, it kā nolasītu manu skatienu. — Es iešu nomazgāties.
Bez paskaidrojumiem, viņa aizgāja uz vannasistabu un ūdens troksnis piepildīja māju.
Es, pats nezinu kāpēc, piegāju pie krēsla, uz kura bija nolikta viņas soma un to paceļot, no sānu kabatas izkrita neliels iepakojums. Tā bija hormonālās pretapaugļošanās tablešu paciņa — sieviešu kontracepcija, kur katra tablete ir paredzēta konkrētai dienai, ar skaidru secību. Es to atvēru un ar vienu skatienu bija pietiekami, lai saprastu galveno: vairāku tablešu vairs nebija, blisteris bija iesākts.
Man vajadzēja tikai mirkli, lai šis fakts nostātos pret visu, ko es zināju par mums, jo Sintija gadiem ilgi bija bijusi konsekventa — sekss tikai ar prezervatīvu, bez izņēmumiem, bez kompromisiem, pat laikā, kad mūsu tuvība vēl bija dzīva un vēl jo vairāk tagad, kad tā bija gandrīz izzudusi.
Šīs tabletes nebija sāktas mūsu dēļ. Un tieši šī loģika, skaidra un neapstrīdama, mani satrieca nevis ar bailēm, bet ar smagu, lēnu uzbudinājumu, kas nāca no apziņas, ka kaut kas ir ticis apdomāts, ieplānots, ieviests realitātē, man neko nejautājot.
Kad Sintija iznāca no vannasistabas, viņas skatiens uzreiz atrada mani un paciņu manā rokā un tajā brīdī nebija vajadzīgi paskaidrojumi.
— Rakņājies pa somiņu? — viņa mierīgi pajautāja.
— Nē, netīšām, — es atbildēju.
Viņa pienāca tuvāk, paņēma paciņu no manas rokas bez steigas, bez satraukuma.
— Tās ir manas, — viņa teica. — Un jā, es tās lietoju.
— Kāpēc? — es pajautāju, un mans jautājums nebija apsūdzošs, tas bija tukšs.
Viņa uz brīdi paskatījās uz mani, it kā izvērtētu, cik daudz man patiesībā vajag dzirdēt.
— Tāpēc, ka tā ir mana izvēle, — viņa teica klusi. — Un tāpēc, ka man tā šobrīd ir ērtāk.
Viņa neko vairāk nepaskaidroja, tikai ielika paciņu atpakaļ somā.
— Ir ļoti vēls, Paul, — viņa piebilda. — Parunāsim citreiz.
Viņa apgūlās gultā ar muguru pret mani un drīz vien viņas elpa kļuva vienmērīga, bet es paliku nomodā, ar skaidru, neizbēgamu sajūtu, ka tas, kam vajadzēja mani atturēt, bija kļuvis par robežu, kuru es negribēju aizvērt, jo tas bija noticis ārpus manas kontroles un tieši tas mani uzbudināja visvairāk.

***

No rīta Sintija kustējās pa virtuvi mierīgi, ar to pašpārliecinātību, kura viņai parādījās tikai tad, kad viņa ir kaut ko izlēmusi un vairs negrib to pārdomāt un ja es nebūtu atcerējies iepakojumu savā rokā iepriekšējā naktī, šis rīts būtu izskatījies gluži parasts.
— Kafija ir gatava, — viņa teica.
— Par tām tabletēm, — es nevilcinoties iesāku, jo zināju, ja šo jautājumu nepacelšu tagad, tas paliks starp mums kā neērts starpgadījums.
Viņa uz brīdi apstājās, it kā būtu gaidījusi šo teikumu.
— Ko tu gribi zināt? — viņa pajautāja mierīgi.
— Kad tu izlēmi, — es teicu. — Un kāpēc.
Viņa apsēdās pretī, paņēma krūzi, bet nedzēra uzreiz.
— Tas nav tā… — viņa iesāka, tad nedaudz pasmaidīja, it kā labotu pati sevi, — tas nebija viens lēmums.
— Tad kā? — es pajautāju.
Viņa paskatījās uz galdu, nevis uz mani.
— Kad nav noteikta plāna, — viņa iesāka, — ja nekas netiek ieplānots… ir jāmeklē risinājumi.
— Risinājumi, — es atkārtoju.
— Jā, — viņa noteica.
Es klusēju, ļaujot viņai turpināt.
— Man vienkārši ieteica, — viņa teica pēc brīža, — ka tā ir praktiskāk. Jo nav jāpiedomā katru reizi.
— Ieteica, — es vēlreiz atkārtoju, šoreiz pavisam klusi.
Viņa pamāja.
— Es pati par to nebiju aizdomājusies, — viņa piebilda. 
— Un tu piekriti, — es noteicu.
— Jā, — viņa droši atbildēja. — Jo tas ir loģiski.
— Loģiski? — es pajautāju.
Viņa ieelpoja, tad dziļi izelpoja.
— Dažreiz dzīvē viss var notikt spontāni bez gatavības, — viņa teica. — Un ne visiem noteikumiem ir jēga visās situācijās.
— Mums ir noteikumi, — es pateicu.
Viņa paskatījās uz mani.
— Tie ir mūsu noteikumi, — viņa teica. — Šie… nav.
Vēl mirkli mēs klusējām, līdz viņa, it kā tikai tagad atceroties kaut ko blakus esošu, piebilda:
— Jānis ir ļoti praktisks un loģisks vīrietis.
Vārdi izskanēja kā īpašības raksturojums, nevis kā atzīšanās, bet tie nostājās tieši tur, kur vajadzēja, lai viss saliktos kopā.
— Viņš par daudz ko padomā uz priekšu, — viņa turpināja, it kā runātu par laikapstākļiem vai darbu. — Man tas šķita… loģiski.
Es pamāju, pats sev negaidot, jo tajā brīdī man vairs nebija šaubu ne par tabletēm, ne par to, kādēļ tās patiesībā sāktas lietot un mani pārsteidza nevis šis fakts, bet tas, ka šī loģika manī neizraisīja protestu, tikai klusu, dziļu uzbudinājumu, kas dzima no apziņas, ka kāds cits ir padomājis viņas vietā un ka viņa tam ir piekritusi. Sintija to pamanīja uzreiz.
— Tu savādi klusē, — viņa teica.
— Es pierodu, — es atbildēju.
Viņa pasmaidīja ļoti viegli, gandrīz nemanāmi un piecēlās, atstājot mani pie galda ar skaidru sapratni, ka šis lēmums nav bijis par mums.

***

Kārtējā vakarā mājās valdīja tā pati pierastā, nedaudz nogludinātā rutīna, it kā laiks pats būtu izlēmis, ka šobrīd svarīgāk ir netraucēt vienam otru un Sintija vannasistabā gatavojās iziet ar tādu mieru, kāds parasti parādās, kad vairs nav jāattaisnojas.
Kad viņa ienāca guļamistabā, viņa jau bija saģērbusies — apģērbs bija rūpīgi izvēlēts, pieguļošs, sievišķīgs, neuzkrītošs, bet nepārprotams savā nodomā un es pamanīju, ka viņa neskatās uz mani, lai prasītu viedokli, bet tikai pārbauda sevi spogulī.
— Es šovakar būšu vēlu, — viņa teica mierīgi, it kā paziņotu par kaut ko pašsaprotamu.
— Cik vēlu? — es pajautāju.
— Nezinu, — viņa atbildēja. — Kā sanāks.
Es pamāju, un šī kustība bija klusa, gandrīz automātiska.
— Viena? — es tomēr pajautāju.
— Nē, — viņa teica. — Jānis būs pakaļ.
Vārds izskanēja bez paskaidrojuma, kā detaļa, kas vairs neprasa komentārus un es sajutu, ka man nav vairs spēka to apturēt.
— Negaidi, dodies gulēt, — viņa piebilda.
— Labi, — es atbildēju.
Viņa pienāca tuvāk, apstājās tieši man priekšā, paskatījās man acīs nedaudz ilgāk nekā vajadzētu un es redzēju, ka viņa lasa manu klusumu, manu piekrišanu vēl pirms es pats to līdz galam apzinājos.
— Tu man esi malacītis, — viņa pateica klusi, ar vieglu smaidu. — Tik saprotošs.
Es neko neatbildēju.
— Labs vīriņš, — viņa piebilda vēl maigāk, it kā šie vārdi būtu domāti, lai mani nomierinātu, bet patiesībā tie mani nostādīja citā vietā, zemāk, tuvāk tai lomai, kuru es vēl tikai sāku iepazīt.
Viņa pieliecās, ļoti mierīgi un noskūpstīja mani uz pieres — īsi, saudzīgi un tieši šī nevainība padarīja skūpstu smagāku par jebkuru citu pieskārienu.
Kad durvis aiz viņas aizvērās un māja kļuva klusa, es paliku ar sajūtu, ka mani nevis atstāja, bet nolika, kā kaut ko, kas ir savā vietā, drošībā un šī sajūta manī neizraisīja tukšumu, bet klusu, koncentrētu uzbudinājumu, jo pirmo reizi es skaidri sapratu, ka mana loma šajā vakarā ir būt labam un gaidīt.

***

Bija jau dziļa nakts, durvis atvērās tik klusi, ka es sākumā nodomāju, ka tā ir tikai netieša skaņa, bet tad izdzirdēju viņas soļus gaitenī — lēnus, atslābinātus, tādus, kādi ir cilvēkam, kurš vairs nekur nesteidzas, jo ir jau bijis tur, kur vajadzēja.
Sintija ienāca guļamistabā, neieslēdza gaismu, istaba bija apgaismota tikai ar ielas blāvo atspīdumu uz sienām un kad viņa nolika jaku uz krēsla, es uzreiz pamanīju pirmo detaļu — tas nebija tas pats topiņš, ar kuru viņa bija izgājusi, jo šis bija plānāks, mīkstāks, ar brīvāku kakla līniju un izskatījās, it kā būtu uzvilkts steigā.
Kad viņa noliecās, lai novilktu apavus, es redzēju, ka zem topa nebija krūštura, nekas nepiedeva formu vai atbalstu krūtīm un Sintijas kustības bija tik dabiskas, tik nepiespiestas, ka tas neizskatījās pēc aizmāršības, bet pēc izvēles.
Viņa pagriezās pret mani, pasmaidīja.
— Tu neguli, — viņa teica klusi.
— Pamodos, — es atbildēju.
Viņa apsēdās uz gultas malas, es sajutu viņas siltumu, bet viņa man nepieskārās, it kā tas vairs nebūtu nepieciešams. Viņa vēlreiz paskatījās uz mani, nolieca galvu nedaudz uz sāniem un šis skatiens nebija izaicinošs, tas bija pārbaudošs.
— Vai tu paliksi tikpat labs un saprotošs vīriņš arī turpmāk? — viņa pajautāja ļoti klusi, it kā jautātu par rītdienas plāniem.
Jautājums karājās gaisā, neprasīdams atbildi, jo viņa jau redzēja manu skatienu, manu klusumu un viņas lūpas pavisam nedaudz izliecās smaidā, kas parādās tikai tad, kad atbilde ir skaidra bez vārdiem.
Viņa pieliecās, noskūpstīja mani uz pieres tieši tāpat kā iepriekš, it kā šis žests jau būtu kļuvis par mūsu jauno valodu.
— Labi, — viņa pateica klusi, it kā es jau būtu atbildējis.

***

Mēs darbojāmies virtuvē, katrs ar savām lietām. Sintija kādu brīdi šķiroja galda piederumus, it kā tas būtu darbs, kas prasa uzmanību, līdz beidzot noteica:
— Jānim pavisam drīz ir izlaidums.
— Zinu, — es atbildēju. — Tu jau minēji.
— Viņš ilgi domāja, par dāmu ar ko iet, — viņa piebilda, nepaceļot skatienu.
— Ilgi? — es pajautāju.
— Jā, — viņa pamāja. — Viņam ir svarīgi, lai tas būtu neaizmirstami.
Viņa nolika dakšiņas atvilktnē, aizvēra to un tikai tad paskatījās uz mani.
— Viņš teica, ka es viņam patīku, — viņa teica. — Ar mani viņam nav jāizliekas.
Šie vārdi izskanēja vienkārši, bez uzsvara, it kā tā būtu īpašība, ko viņš jau sen būtu pamanījis un tikai tagad nosaucis.
— Un… — es sāku.
— Un viņš uzlūdza mani, — viņa pabeidza. 
Klusums uz mirkli ieilga.
— Kāpēc ne kādu no savējām? — es pajautāju, pats nezinot, vai domāju meitenes no skolas vai vienkārši viņa vecuma.
— Viņš teica, ka negrib nevienu mācīt šajā vakarā, — viņa atbildēja. — Viņš vēlas, lai blakus ir sievete, kura zina, kā lietas notiek.
Sintija pasmaidīja ļoti viegli, ne ar lepnumu, bet ar sapratni.
— Un viņš gribēja, lai tā esmu es.
— Viņa vecāki zina? — es pajautāju.
— Nē, — viņa teica. — Tas ir viņa vakars. Viņa izvēle.
Viņa atkal pievērsās galdam, it kā jau būtu pateikusi visu nepieciešamo.
— Tas nebūs tikai uz pāris stundām, — viņa piebilda pēc brīža. — Es gribu, lai tu to apzinies.
— Apzinos, — es atkārtoju.
— Jā, — viņa pamāja. — Tas ir svarīgi.
Viņa nolika krūzi, it kā grasītos doties prom no virtuves.
— Es būšu prom, — viņa teica. — Visu nakti.
Tad viņa pamāja un izgāja, bez attaisnojumiem vai skaidrojumiem. Un tikai tad, kad virtuvē atkal iestājās klusums, man kļuva skaidrs, ka šī saruna patiesībā nebija par izlaidumu, bet par to, kura ar viņu paliks pa nakti, kad izlaidums būs beidzies un ka atbilde jau ir pieņemta, mierīgi, bez liekām emocijām, atstājot man tikai iespēju to pieņemt.

***

Kad es pamodos Sintija jau bija gatava. Nevis gatavojās. Gatava. Viņa stāvēja pie spoguļa un pirmais, ko es pamanīju viņai kājās bija zeķes ar zeķturi, tumšas, gludas, pilnīgi neiederīgas rītam, pilnīgi liekas, ja runa būtu tikai par balli. Ļoti īsa kleitiņa, kura kustoties atklāja vairāk, nekā slēpa, dziļš dekoltē, kas nebija domāts skatieniem no attāluma un augstpapēžu kurpes, kuras šajā diennakts laikā izskatījās gandrīz izaicinoši. Frizūra bija viegla, meitenīga, ne kā sievai vai mātei, bet sievietei, kura zina, ka viņu vēros.
— Labrīt, — viņa teica mierīgi.
— Labrīt, — es atbildēju un man pašam šķita, ka balss izklausās citāda.
Viņa pagriezās pret mani, pasmaidīja un šajā smaidā nebija ne satraukuma, ne jautājuma.
— Tu tiešām iesi tā? — es pajautāju.
— Kā? — viņa atbildēja, nedaudz paceldama uzaci.
— Tā, — es pamāju uz viņu visu.
Viņa pasmaidīja vēlreiz.
— Man teica, ka man nav jāizliekas, — viņa teica. — Ka es varu būt tāda, kāda es esmu.
— Kas to teica? — es pajautāju.
Viņa uz brīdi paskatījās uz mani un šis skatiens bija īss, bet pietiekams.
— Jānis zina, ko grib.. redzēt, — viņa atbildēja.

***

Mēs izgājām ārā. Rīts bija kluss, pārāk kluss šādai diena, un viņas papēži uz asfalta skanēja skaidri, regulāri, it kā katrs solis būtu daļa no jau iecerēta ritma.
— Jāņa vecāki grib iepazīties, — viņa teica, kad bijām nonākuši ielas vidū. — Tāpēc ir labi, ka tu nāc līdzi.
— Lai viss izskatās… — es iesāku.
— Normāli, — viņa pabeidza. — Jā.
Šis vārds izskanēja mazliet citādi, nekā vajadzētu.
— Tu būsi mierīgs, vai ne? — viņa pajautāja pēc brīža.
— Kā vienmēr, — es atbildēju.
— Un nesāksi neko paskaidrot, — viņa piebilda klusi.
— Labi, — es teicu. — Es ļaušu tev runāt.
Viņa uzlika roku man uz piedurknes, tikai uz mirkli, it kā pārbaudītu, vai es tiešām saprotu un šis pieskāriens nebija maigs — tas bija apstiprinošs.
— Labi, — viņa teica. 
Kad mēs pietuvojāmies Jāņa mājai, viņa mazliet palēnināja soli, apstājās uz pussekundi un teica:
— Atceries…
— Ko? — es pajautāju.
— Ka tas ir viņa vakars, — viņa teica mierīgi.
Durvis atvērās.

***

Durvis atvēra Jāņa māte un pirmajā sekundē viņas seja vēl bija saglabājusi ierasto, pieklājīgo smaidu, līdz viņas skatiens apstājās pie Sintijas un viņas smaids burtiski apstājās pusceļā.
— Labrīt… — viņa pateica, bet balss neskanēja pārliecināti.
Sintija pasmaidīja mierīgi, bez kautrības, it kā būtu gaidījusi tieši šādu pauzi.
— Labrīt, — viņa teica. — Prieks iepazīties.
Māte skatījās uz viņu ilgāk, jo nespēja uzreiz saprast, ko tieši viņa redz — sieviete bija acīmredzami pieaugusi, pārliecināta un vecuma starpība pēkšņi kļuva neērti skaidra.
— Jānis ir augšā, — viņa beidzot pateica. — Viņš tūlīt nāks.
Tad viņa paskatījās uz mani, it kā meklētu atbalstu vai paskaidrojumu un es sajutu, kā šis skatiens paslīd man garām, jo man nebija ko dot.
— Labrīt, — es pateicu.
— Labrīt, — viņa atbildēja, bet jau novērsa skatienu.
No istabas iznāca tēvs. Liels, plats plecos, mierīgs savā pārliecībā un viņa reakcija bija citāda — vērtējoša. Viņa acis kavējās pie Sintijas bez steigas, bez kauna, it kā viņš skatītos uz kaut ko, ar ko ir lepns, pat ja tas viņam nepieder.
— Nu… — viņš noteica, — Jānis nav kļūdījies.
Tas izskanēja pusjokā, bet pārāk tieši, lai to varētu uztvert tikai kā pieklājību.
— Beidz, — māte iesāka, bet apklusa.
— Ko? — viņš atbildēja. — Es tikai saku, ka dēlam ir laba gaume.
Viņš pasniedza Sintijai roku.
— Prieks iepazīties, — viņš teica. — Tiešām.
Sintija paspieda roku pārliecinoši.
— Prieks arī man, — viņa atbildēja.
Jānis parādījās kāpņu augšā un kad viņš ieraudzīja Sintiju, viņa seja acumirklī mainījās — no saspringuma uz kaut ko daudz vienkāršāku, gandrīz atvieglotu.
— Tu atnāci, — viņš teica.
— Es taču solīju, — Sintija atbildēja.
Viņa to pateica klusi, bet šajos vārdos bija kaut kas privāts, kas nepiederēja šai telpai.
— Izskaties… — viņš apstājās, — ļoti skaista.
— Tu arī, — viņa atbildēja, paskatoties uz viņu tā, it kā šis vakars jau būtu sācies.
— Nu, — tēvs iesaistījās, — vajag taču bildi.
Viņš pagriezās pret mani.
— Nobildēsi?
Jautājums nebija ļauns. Tas pat nebija apzināts. Tas bija pašsaprotams. Es paņēmu telefonu, atkāpos soli atpakaļ un šajā kustībā pēkšņi sapratu, ka man šodien nav vietas kadrā.
— Tuvāk, — tēvs teica Jānim, — jā, tieši tā.
Sintija pieglaudās Jānim, dabiski, bez izlikšanās, viņas roka viegli pieskārās viņa mugurai.
— Vēl vienu, — tēvs teica. — Ar mums arī.
Māte nostājās blakus, bet neskatījās kamerā uzreiz, viņas acis uz mirkli satika manējās un viņas skatienā bija sapratne bez vārdiem, tāda, kas rodas tikai tad, kad cilvēks pēkšņi redz visu ainu, nevis detaļas. Viņa ātri novērsās.
— Tad jūs laikam uzreiz pēc balles… — viņa iesāka, — nu pa… mājām?
— Uz mājām, — Jānis atbildēja. — Pie manis.
— Draugi arī būs? — māte pajautāja, automātiski.
— Nē, — viņš teica. — Tikai mēs ar Sintiju.
Klusums šoreiz bija pavisam citāds. Māte neko nepateica. Viņa tikai pamāja, tēvs pasmaidīja.
— Pareizi, — viņš teica. — Īsts vīrietis.
Viņš paskatījās uz Sintiju, tad uz mani un šajā skatienā nebija ne jautājuma, ne līdzjūtības — tikai vērtējums, kurā es biju liekais elements.
— Labi, — tēvs beidzot noteica. 
Viņš paskatījās uz pulksteni pie sienas.
— Balle jau vakarā, — viņš piebilda. — Nav kur steigties.
Viņš tad pagriezās pret mani, gandrīz starp citu, ar to pašu balsi, kādā cilvēki sadala pienākumus.
— Tātad… tu jauno pāri aizvedīsi uz balli?
Es paskatījos uz Sintiju. Viņa tikai piekārtoja somiņu, it kā šis jautājums jau sen būtu atrisināts citā sarunā, bez manis.
— Ja tev nav iebildumu, — viņa teica mierīgi, beidzot paceļot skatienu. — Mēs tā vēlamies.
Tēvs pamāja, apmierināts.
— Labi, — viņš noteica. — Tad līdz vakaram.
Neviens nejautāja, vai es piekrītu. Neviens negaidīja manu atbildi. Sintija pagriezās uz durvīm.
— Mēs tad iesim, — viņa teica. — Vēl jāpaspēj šis tas sagatavot.

***

Vakarā, kad viņa nokāpa lejā, es pamanīju, ka nekas apģērbā nav izmainīts — tā pati kleita, bet tagad tā pieglaudās vēl precīzāk, it kā ķermenis būtu pielāgojies apģērbam, nevis otrādi, zeķes ar zeķturi bija sakārtotas rūpīgāk, bez nevienas liekas krokas, augstpapēžu kurpītes spīdēja un visa buķete kopā izskatījās nevis svinīgi, bet kaut kā nolemti.
— Mēs varam izbraukt pēc desmit minūtēm, — viņa teica mierīgi.
— Labi, — es atbildēju.
Viņa pienāca tuvāk, apstājās tieši manā priekšā un es sajutu viņas smaržu, kura bija izvēlēta tikai vienam cilvēkam.
— Tu izskaties noguris, — viņa teica.
— Mazliet, — es atbildēju.
— Jānis uzrakstīja, — viņa piebilda. — Viņš jau ir gatavs.
— Protams, — es atbildēju.
Viņa uzvilka jaku, bet to neaizpogāja, it kā tas būtu tikai formāls slānis starp māju un vakaru, tad uz mirkli apstājās pie durvīm, pagriezās pret mani.
— Atceries, — viņa teica, — tu esi tikai šoferis.
— Tikai šoferis, — es atkārtoju.
— Un darīsi tikai to, kas šoferim jādara, — viņa piebilda.
Viņa pienāca pavisam tuvu, uzlika plaukstu man uz krūtīm.
— Man patīk, ka tu esi tāds, — viņa teica klusi.
— Kāds? — es pajautāju.
Viņa pasmaidīja.
— Uzticams un saprotošs.
Viņa atvēra durvis un vakara gaiss ieplūda mājā.
— Ejam, — viņa teica.
Es paņēmu atslēgas.

***

Jānis ieradās precīzi laikā, viņš izskatījās savākts, gandrīz mierīgs, bet sejā bija tas saspringtais fokuss, kas parādās tikai tad, kad cilvēks zina, ka drīz notiks kaut kas svarīgs.
— Labvakar, — viņš teica. — Paldies, ka piekriti.
— Nav par ko, — es atbildēju. — Varam braukt.
Sintija paņēma somiņu, neatskatījās uz mani, bet uzreiz pagriezās pret Jāni.
— Viss kā sarunāts, — viņa teica.
— Jā, — viņš pamāja. — Esmu gatavs.
Viņi apsēdās aizmugurē, viens otram blakus, it kā tas būtu pats saprotamākais risinājums. Durvis aizvērās.
— Varam braukt, — Sintija teica no aizmugures.
Es iedarbināju motoru. Kādu brīdi mēs braucām klusumā, pilsētas gaismas slīdēja garām, es jutu viņu klātbūtni aiz muguras.
— Esi uztraucies? — Sintija pajautāja.
— Mazliet, — Jānis atbildēja. — Bet labā nozīmē.
— Tā tam jābūt, — viņa teica. — Tu ļoti gaidīji šo vakaru.
— Un tevi, — viņš atbildēja bez vilcināšanās.
Es centos koncentrēties uz ceļu. Aizmugurē uz mirkli iestājās pauze.
— Man ir sajūta, — Sintija mierīgi ierunājās. — Ka šovakar viss notiks tā, kā tam jānotiek.
— Jā, — Jānis piekrita. — Es ļoti to gribētu.
— Es to jūtu, — Sintija noteica.
Viņš pasmaidīja, es to redzēju spogulī.
— Man prieks, ka tu visu pieņem tik viegli, — viņš teica.
— Un man prieks, ka mēs visi saprotam savu vietu, — Sintija piebilda.
Es zināju, ka šī frāze ir adresēta man. Viņi atkal apklusa. 
Es apstājos un gaismas no ieejas slīdēja pāri panelim, īsi izgaismojot sejas, Jānis atsprādzēja jostu, paskatījās uz Sintiju.
— Es pagaidīšu pie ieejas, — viņš teica. 
— Drīz nākšu, — Sintija noteica un šis “drīz” nebija laika mērs, bet vienošanās.
Durvis aizvērās un mēs palikām divatā.
Sintija mazliet apklusa, apkopojot domas. Viņa skatījās uz priekšu, uz gaismām, uz vakaru, kas jau bija sācies.
— Es gribu, lai tu vienu lietu saproti pavisam skaidri, — viņa mierīgi ierunājās. — Un, lai mēs visi trīs to saprotam vienādi.
— Klausos, — es atbildēju.
— Es esmu tava sieva, — viņa turpināja. — Un es palikšu tava sieva. Tas nemainīsies.
Viņa pagriezās pret mani, viņas balss bija klusa, bet stingra.
— Es tevi mīlēšu, kā vīru, bet es vairs nebūšu tava sieviete.. gultā! Tev tas jāsaprot!
Es klusēju.
— Tas, kas notiks šonakt starp mani un Jāni, — viņa turpināja, — nenotiks pirmo reizi starp mums, bet tajā pašā laikā… šī nakts būs, kā robeža, kā pagrieziena punkts.
Viņa uzlika roku uz mana sēdekļa un pieliecās tuvāk.
— Un zini, — viņa piebilda pēc brīža, balsī parādoties kaut kam siltam, gandrīz rotaļīgam, — man patīk doma, ka tev tie radziņi neizaugs slepus.
Es paskatījos uz viņu.
— Pagaidām tie ir ļoti mazi, ir tikai sākuši augt,  — viņa turpināja, ļoti klusi. — Pēc šīs nakts tie sāks augt ļoti ātri, tie kuplosies un kļūs ļoti lieli. Tev pie tiem ir jāpierod, pirms citi tos pamanīs un agrāk vai vēlāk tas notiks.
Viņas lūpu kaktiņš viegli pacēlās.
— Es vēlos, lai tu pasaki, ka saproti, — viņa teica. — Ka saproti, kas tu man esi… un kas vairs neesi.
— Es saprotu, — es pateicu pēc brīža. — Tu paliec mana sieva. Un ar to man paliek.
Viņa nedaudz atslāba. 
— Labi, — viņa teica. — Tad mēs varam virzīties tālāk.
Viņa paņēma somiņu, atvēra durvis, bet pirms izkāpa, vēlreiz pagriezās pret mani.
— Un, Paul…
— Jā?
— Tev vairs nav jāslēpjas. Jo, es jau sen zinu, ka šī loma tevi uzbudina!
Viņa pasmaidīja — mīļi, mazliet izaicinoši, godīgi — un izkāpa. Durvis aizvērās.

***

Vakarā mājās viss bija kā parasti, klusums, pazīstamā kārtība, bet mana loma bija mainījusies. Virtuvē uz galda vēl stāvēja viņas krūze, neizmazgāta, ar nelielu lūpukrāsas nospiedumu uz malas, es uz to paskatījos ilgāk, jo tas bija pierādījums, ka viņa pieder šai mājai, pat ja vairs nepieder man.
Es apsēdos uz dīvāna, meklējot pareizo pozu jaunajam stāvoklim un mēģināju atslābt, sajūtot, kā domas atgriežas pie viņas balss, pie tā, cik mīļi viņa to pateica, ne izsmejoši, ne pazemojoši, bet gandrīz rūpīgi.
“Tev tie radziņi neizaugs slepus.”
Es pasmaidīju pats sev. Ne tāpēc, ka tas būtu smieklīgi, bet tāpēc, ka tas bija godīgi. Es piegāju pie spoguļa gaitenī, paskatījos uz sevi, nemeklējot izmaiņas sejā, bet pārbaudot, vai es joprojām esmu tas pats vīrietis, kurš no rīta izgāja no mājas un sapratu, ka atbilde ir gan jā, gan nē.
Es izslēdzu gaismu, atstājot tikai vienu lampu, apsēdos uz gultas malas un ļāvu vakaram turpināties bez manas klātbūtnes, ar skaidru sajūtu, ka šī nakts Sintijai vēl nav beigusies, tā tikai sākas. Un kaut kur dziļi sevī, vēl bez formas un bez vārdiem, es sajutu, ka kaut kas tiešām ir sācies.

***

Ir agrs rīts. 5:30 Telefons iepīkstas, vēstot par saņemto ziņu:
“Paldies tev! Mums viss izdevās. Jānis tikko aizmiga man blakus un turpina smaidīt pat miegā! Es jūtos labi.., lai gan netiku saudzēta un pierast pie viņa izmēra nav viegli! Jā un radziņi tiešām šonakt auga ātri, jo aplaistīti tie tika bagātīgi un pat vairākas reizes. Esmu patīkami nogurusi, mazliet izstiepta un ir sajūta, ka manī tagad ir vairāk vietas. :) Tagad svarīgākais, atceries - es tevi mīlu, kā vīru un turpināšu mīlēt! Saldus sapņus, vīriņ!”