Pārsteigums

Vakars bija pieklusis, kad viņi palika divatā. Viņas vīrs ar mierīgu skatienu bija atkāpies, it kā ļaujot šim brīdim notikt pašam. Telpā palika tikai viņi — viņš un viņa.
Viņa stāvēja pavisam tuvu. Tik tuvu, ka viņš varēja sajust viņas ķermeņa siltumu vēl pirms pieskāriena. Viņas acis bija dziļas, nedaudz izaicinošas, bet tajā pašā laikā maigas. Tajās bija vēlme, bet arī uzticēšanās.
Viņš lēni pacēla roku un pieskārās viņas vaigam. Tik viegli, it kā pārbaudot, vai tas viss ir īsts. Viņa neaizvērās — tieši pretēji, viņa pieliecās tuvāk, ļaujot šim pieskārienam kļūt drošākam, siltākam.
Viņu lūpas satikās mierīgi, bez steigas, bet ar pieaugošu kaisli. Sākumā tas bija tikai pieskāriens… tad elpa kļuva dziļāka, rokas drosmīgākas. Viņa piekļāvās ciešāk, un viņš sajuta, kā viņas ķermenis atbild — silts, dzīvs, pilns ar sajūtām.
Viņš vadīja, bet klausījās viņā — katrā kustībā, katrā elpas vilcienā. Viņas rokas apvijās ap viņu, pirksti lēni slīdēja pāri pleciem, mugurai, it kā iepazīstot katru līniju.
Laiks pazuda.
Viņi kustējās viens ar otru, nevis steigā, bet ritmā, kas radās pats no sevis. Katrs pieskāriens kļuva dziļāks, katra kustība — pārliecinošāka. Tā nebija tikai kaisle… tā bija pilnīga nodošanās mirklim, viens otram.
Viņas elpa kļuva smagāka, viņa ciešāk piekļāvās, un viņš sajuta, kā viņa uzticas — pilnībā, bez atturības. Viņš bija uzmanīgs, bet arī pārliecināts, ļaujot viņai sajust, ka viņa ir vēlama, iekārota, īpaša.
Un tajā brīdī nebija svarīgi nekas cits — ne pasaule ārpusē, ne laiks. Tikai viņi divi, savā klusajā, kaislīgajā pasaulē.Viņi palika divatā.
Telpā valdīja klusa spriedze, kas nebija neveikla — tieši pretēji, tā bija piepildīta ar gaidām. Viņa stāvēja pie loga, viegli pagriezusies pret viņu. Vakara gaisma apspīdēja viņas seju, izceļot maigo smaidu un skatienu, kurā bija gan kautrība, gan nepārprotama vēlme.
Viņš piegāja tuvāk lēni, dodot viņai laiku sajust katru soli. Kad viņš apstājās pavisam blakus, viņu starpā palika tikai elpa.
Viņa neatkāpās.
Viņš pacēla roku un ar pirkstu galiem viegli pieskārās viņas kaklam. Viņas āda bija silta, un viņa viegli ievilka elpu. Tas bija pietiekami, lai saprastu — viņa vēlas šo tuvību tikpat ļoti.
Kad viņš viņu apskāva, tas nebija steigā. Viņš pievilka viņu sev klāt tā, it kā viņa jau sen būtu piederējusi šim mirklim. Viņas rokas lēnām apvijās ap viņa pleciem, un viņa piekļāvās, ļaujoties sajūtai.
Skūpsts bija dziļš un nesteidzīgs. Tajā nebija tikai kaisle — tajā bija uzmanība, izpēte, vēlme sajust otru pilnībā. Viņa atbildēja ar tādu pašu maigumu, bet ar katru brīdi arvien drosmīgāk.
Viņu kustības kļuva plūstošas, saskaņotas, it kā viņi jau zinātu viens otra ritmu. Viņš juta, kā viņa arvien vairāk atveras — ne tikai fiziski, bet arī iekšēji, uzticoties šim brīdim.
Viņš bija uzmanīgs, bet pārliecināts. Katrs pieskāriens bija apzināts, katrs mirklis — izbaudīts. Viņš vēlējās, lai viņa justos īpaša, lai viņa justu sevi skaistu, vēlamu un drošu.
Viņa piekļāvās ciešāk, viņas elpa kļuva dziļāka, un viņš saprata — viņa ir pilnībā šeit, ar viņu.
Un tajā brīdī pasaule ārpusē vienkārši pazuda.
Palika tikai viņi divi… un sajūta, kas lēnām pārauga kaut ko vairāk nekā tikai kaisli.Viņš vēl joprojām turēja viņu cieši sev klāt, kad telpā klusi atvērās durvis.
Viņas vīrs atgriezās.
Nebija pārsteiguma, nebija saspringuma — tikai klusa sapratne. Viņa paskatījās uz viņu, tad uz savu vīru, un viņas skatienā parādījās kaut kas vēl dziļāks… uzticēšanās, kas aptvēra abus.
Vīrs piegāja tuvāk, mierīgs un pārliecināts. Viņa klātbūtne nemazināja mirkli — tā to padarīja pilnīgāku. Viņš viegli pieskārās sievas plecam, un viņa uz mirkli aizvēra acis, izbaudot šo tuvību no abām pusēm.
Viņi nebija steigā.
Tas bija kā kopīgs ritms, kas lēnām izveidojās starp trim cilvēkiem. Pieskārieni, skatieni, klusa sapratne — viss notika dabiski, bez vārdiem. Viņa bija starp viņiem, bet ne sadalīta — tieši pretēji, viņa bija šī mirkļa centrs.
Abi vīrieši bija uzmanīgi, katrs savā veidā, bet vienoti vienā sajūtā — vēlēšanās viņu izjust, iepriecināt, būt klātesošiem.
Viņa atbildēja ar siltumu un atvērtību, ļaujoties šai kopīgajai tuvībai. Viņas elpa kļuva dziļāka, kustības plūstošākas, un telpā valdīja kaisle, kas nebija skaļa — tā bija dziļa, mierīga un ļoti intensīva.
Tas nebija tikai fizisks brīdis.
Tas bija uzticības un savstarpējas pieņemšanas mirklis, kur robežas izplūda un palika tikai sajūta — ka viņi visi trīs ir tieši tur, kur vēlas būt.