Es nekad neesmu gribējis būt vīrietis, kurš pārliecina.
Man patīk, kad sieviete pati pieņem lēmumu.
Kad viņa paskatās uz mani nedaudz ilgāk, nekā bija plānojusi.
Kad sarunas vidū uz mirkli aizmirst, ko grasījās teikt.
Kad viņa smejas, bet acis nodod pavisam citu stāstu.
Es vēroju viņu mierīgi.
Bez steigas.
Jo zinu kaut ko tādu, ko viņa vēl tikai sāk saprast.
Pievilkšanās nesākas ar pieskārienu.
Tā sākas daudz agrāk.
Brīdī, kad sieviete jūtas pamanīta.
Saprasta.
Vēlama.
Nevis kārtējā seja pūlī, bet tieši viņa.
Kad viņa runā, es klausos.
Kad viņa smaida, es to pamanu.
Kad viņa apklust, es nebaidos no klusuma.
Un tieši tad notiek kaut kas interesants.
Attālums starp mums vēl ir tas pats.
Telpa nav mainījusies.
Bet gaiss kļūst smagāks.
Skatiens ilgāks.
Domu vairāk.
Un viņa sāk domāt par mani arī tad, kad manis vairs nav blakus.
Tieši tur viss sākas.
Nevis manā galvā.
Viņas...
Комментарии